Protams, katrs meža īpašnieks savu teritoriju var izmantot, kā vēlas, ja vien ievēro likumdošanas normas. Tomēr mežsaimniecību ilgtermiņā balsta ekonomiskais izdevīgums. Savukārt to nodrošina māka domāt ilgtermiņā un tādejādi arī pastāvīga koksnes ieguve.

Svarīgi piebilst, ka mežsaimniecība vienmēr iet roku rokā ar kokrūpniecību – ienākumi no pārdotās koksnes ir ieguldījums meža nākotnē, savukārt meža attīstība ir pamatā koksnes pārstrādes rūpniecības ilgtspējai.

Šādā scenārijā nav vietas ātrai koku izciršanai. Viens no svarīgākajiem mežsaimniecības balstiem ir meža atjaunošana, izcirstās platībās sējot, stādot vai dabiski tās papildinot ar kokiem un jaunaudžu kopšana.

Meži.lv uzrunātie mežziņi atklāj, ka daudzi privātie apsaimniekotāji uz to piever acis, visu atstājot dabas ziņā. Mežu mākslīga atjaunošana un kopšana vairāk notiek valstij piederošajās platībās.

Meži.lv jau rakstīja, ka valsts lietojumā ir apmēram puse visu meža platību. Ar to apsaimniekošanu nodarbojas AS ”Latvijas valsts meži (LVM)”. Savukārt otru pusi veido fizisko un juridisko personu īpašumā un lietojumā esošas meža platības. Privāto meža īpašnieku skaits Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropā – to skaits sasniedz 150 tūkstošus, kas ir 7.7 % no kopējā iedzīvotāju skaita.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē veikts pētījums atklāj, ka gandrīz 60% meža īpašnieku savu meža teritoriju izmanto mežsaimniecībai. Taču nav minēts, kas šajā gadījumā tiek uzskatīts par mežsaimniecību. Pētījuma autore tikai atzīmē: „Iespējams, ka līdz ar dažādām PR un izglītojošām aktivitātēm meža sektorā mainījusies meža īpašnieku izpratne par to, kas ir mežsaimniecība (uzskatu, „es tikai stādu un cērtu” nomainījis uzskats „es veicu mežsaimnieciskās aktivitātes”)”.

Mežziņi šo iespējamību vērtē dažādi. Rīgas reģionālās virsmežniecības virsmežzine Maiga Pikšena atklāj, ja par atskaites punktu uzskata atjaunojamo mežu platības, tad katru gadu situācija uzlabojas, jo to skaits palielinās.

 VMD informācija liecina, ka salīdzinājumā ar 2010. gadu 2011. gadā atjaunotā meža kopplatība valstī palielinājusies par 3,0 tūkst. ha. Tomēr tas ir uz valsts rēķina. Valsts mežos salīdzinājumā ar 2010.gadu atjaunots par četriem tūkstošiem hektāru vairāk Savukārt pārējo īpašnieku mežos meža atjaunošanas apjomi kritušies par gandrīz trīs tūkstošiem hektāru.

Lai gan kopumā situāciju mežu atjaunošanā Maiga Pikšena vērtē kā stabilu, diskutabls jautājums ir par metodēm, kuras izmanto valsts un privātie apsaimniekotāji. „Šobrīd tā ir, ka lielāko daļu mežu atjauno LVM savās platībās. Privātie meži tā kā vairāk paliek dabiskajai atjaunošanai,” saka M. Pikšena.

Tomēr viņa piebilst, ka nocirsta platība var apmežoties dabiski. Arī dabiski atjaunotus mežus var pārvērst labā mežaudzē. Tādā gadījumā vairāk jāpiestrādā pie jaunaudžu kopšanas. Viss ir atkarīgs no pašiem apsaimniekotājiem. Viņa atklāj, ka ir problemātiski mežu īpašnieki, „kuri vēl šobrīd īsti nezina, kur viņu mežs atrodas”. Līdz ar to par meža atjaunošanu un kopšanu nemaz nav vērts runāt.

Zemgales virsmežniecības virsmežzinis Jānis Grava saka, ka lielākās problēmas ir ar mazo mežu platību īpašniekiem. Viņiem attiecībā uz mežu ir savādākas pamatnostādnes nekā lielāku platību apsaimniekotājiem.

Foto: Meži.lv

Tam piekrīt arī Austrumlatgales virsmežniecības Viļakas nodaļas mežzine Mārīte Meijere. Aprakstot esošo situāciju Latgalē, viņa saka : “Nu brīžiem jau liekas, ka notiek nevis apsaimniekošana, bet izsaimniekošana. Vismaz mūsu pusē privātie meži katram īpašniekam veido ļoti nelielas platības. Un kā ir ar lauku cilvēkiem – ir nepieciešami celtniecības materiāli, piemēram, kūtiņas salabošanai, ir nepieciešama malka. Tam mazajam cilvēciņam tīri izdzīvošanas pēc nākas savu mežu, tā teikt, nepareizi apsaimniekot, varbūt nogriezt vairāk un ātrāk un kopšanas cirtē nogriezt ne sīkākos, bet lielākos un labākos kokus. Vienkārši cilvēks ir spiests to darīt, jo viņš nevar izdzīvot.”

Mežu atjaunošana Latgales pusē pārsvarā ir dabas pārziņā. M. Meijere saka, ka, no vienas puses, tas ir tā saucamo slapju mežu pārsvara dēļ, no otras – mežu īpašniekiem trūkst naudas, lai iegādātos koku stādus un pēc tam tos koptu.

Mežzine uzsver, ka no tā cieš kopējā meža kvalitāte. „Būtībā saimnieki neaizdomājas līdz tam, ka varbūt vajadzētu priedīti iestādīt, bet vienkārši ļauj – lai jau tā apse aug, ja reiz viņa te aug.” Tomēr M. Meijere vēlreiz uzsver finanšu problēmas, arī citas ikdienas rūpes, kas saistītas ar izdzīvošanu, jo mazajiem mežu īpašniekiem tas ir kā papildu ienākumu avots.

Viļakas nodaļas mežzine uzskata, ka finansiālā situācija ietekmē ne tikai meža nozari, bet arī citas saimnieciskās darbības jomas. Savukārt situāciju, tostarp meža apsaimniekošanas jomā, var mainīt cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošana.

Tomēr katram mežzinim der atcerēties senu tautas parunu – ko sēsi, to pļausi.

 Loading ...

Meži.lv, izmantojot VMD un projekta ” Privātā meža sektora attīstību ietekmējošo faktoru analīze” informāciju.