Puiši kas ir medījuši aiz polārā loka atgriezās no turienes ar milzu aļņu un vilku trofejām, kā arī stāstiem kā ar helikopteri ši dzīvnieki dzīti uz mednieku, vai arī šauti tieši no borta! Tāpēc aviācijas, mazās un lielās, izmantošana medībās jau ir “tradīcijām” un nostāstiem bagāta.

Bet savā, vairāk nekā divdesmit gadu ilgajā, mednieka praksē ar aviācijas izmantošanu medībās Latvijā vēl nebiju saskāries.Protams jāatcerās arī lietas likumīgā puse. Likums aizliedz medīt no transportalīdzekļa. Bet likums neaizliedz izmantot transportu medījuma lenkšanai, vai dzīšanai!

Beidzot arī manā smilšukastē uzziedēja rozes! 2011/2012 gada dzinēmedību sezonas pēdējā dienā mana ilggadīgā pieredze tapa bagātināta…

Jau pulcējoties uz medībām no rīta Ogres pievārtē novēroju aizdomīgu rosību aiz siltumnīcām. Jautājumus liekus neuzdevu, jo priekšā stāvēja rīta pirmsierindas socializācijas proces, ar stāstiem kā gājis kam kur, kā dzīsim, ko lenksim. Nepagāja ne stunda kā parakstīšanās par drošības tehniku, ierinda, instruktāža un citas rituālās darbības bija veiktas. Kāpām mašīnā un devāmies krūmos. Braucot, aiz siltumnīcas ievēroju Māri, kas kurbulēja mugursomas izmēra dzinēju ar propelleru. Nu bļin, Karlsons, skaļi noteicu un saņēmu kolēģa Jāņa paskaidrojumu, ka Māris šodien lidošot ar paraplānu. Nu ja lidos lai lido, bet es taču nevarēju iedomāties ka viņš būs mūsu novērotājs, uguns korektors, gaisa dzinējs un cūku virzienmaiņas operātors vienā personā!

Foto: medniekiem.lv

Dodamies uz pirmo mastu. Mans uzdevums, kopā ar vēl četriem medniekiem, ir doties kopā ar dzinējiem un segt atpēdas. Palieku pirmais izcirtumā, jo esmu bruņots ar “spico”, bet pārējiem kolēģiem gludie. Reksu palaižu brīvsolī, viņš bez manis labāk zin kas darāms. Dzinēji saņem komandu un kustiba sākas. Pēc minūtēm piecām pie apvāršņa parādījās paraplāns. Tas lēni dūcot virzās uz mūsu pusi. Pārlido virs manis kādu simt metru augstumā. Jāpiebilst ka augstumu noteikt mani mācījā labi, tālajā austrumu karaļvalstī, kur laikā no 1985 līdz 1987 gadam komandēju dīvainu tankveidīgu objektu kas saucas ZSU 23-4 (vēl saukts Šilka, vai vienā dienvidu republikā Šaitan Arba), ar četriem stobriem un mežonīgu šaušanas ātrumu (1000 šāvieni minūtē no katra stobra). Dīvaino objektu tālās austrumu zemes konstruktori bija radījuši kā kādreiz lielisku ieroci cīņai pret zemu lidojošiem un citus objektus apdraudošiem objektiem (tipa F 16, Fantom, Mirage, Apache utt). Tiesa efektīgs viņš bija līdz brīdim kamēr dvieļgalvas Sīrijā vienu tādu eksemplāru nospēra un aizfīrēja uz jauno pasauli. Lai arī cik sen tas nebija noticis, mani divos gados iegūtie (Pavlova suņa cienīgie) refleksi centās mani pārliecināt par nepieciešamību lidojošo objektu eleminēt. Taču nostrādāja savs- svešs atpazīšanas sensori un stobra pacelšanas vietā es pamāju Mārim ar roku. Izrādās bija arī kolēģi, kas bija vismaz notēmējuši. Jā, grūti būt pilotam ja pat savējie uz tevi tēmē…

Nu tā mūsu varonīgais pilots (par lidojumu ar paraplānu mīnus piecpadsmit grādos pienākas Lāčplēša vai vismaz Kokneša ordenis) riņķo virs nolenktā masīva. Ik pa brīdim atskan kāds vientuļš blīkšķis. Skatos Māris savu aparātu (atgādina pāva asti) met riņķveidīgos manevros netālu no mana numura. Un vēl žestikulē, nepārprotami mēģinot pievērst mūsu uzmanību kādiem notikumiem egļu biežņā mūsu priekšā.

Kaimiņš egļu biežņā sāk būkšķināt, starp egļu stumbriem bizina cūkas. bet izšaut nav iespējams. Pēkšņi, skatos, ka metrus divsimt no manis jau pāri izcirtuman, nirstot kupenās kā delfīns, diebj cūķis. Saprotu, ka ar kalimatoru tādā attālumā nav lielas cerības, bet rādītājpirkstā iemetas krampis. Un tā divas reizes pēc kārtas! Protams beidzoties mastam, apskatot notikuma vietu nekādas pazīmes veiksmei netika atrastas. Vispār masts bija izcils cūkas redzēja visi, šāva daudzi, bet trāpīja tikai divi. Slava Janekam un Dominikam, ja nebūtu viņu tad todien mēs paliktu gan bez cūku, gan bez savām aknām!

Pieredze pozitīva un interesanta. Tikai pilots Māris uz otro mastu debesīs atteicās doties, jo seja bija ieguvusi bālgani zilu nokrāsu un āda bija nevis gluda, bet atgādināja noplūktas zoss pakaļu.

Mans viedoklis un ieteikums- nebaidieties eksperimentēt!

Autors Andris Zariņš
medniekiem.lv