Mēs, cilvēki, visu uz planētas esam tā sajaukuši, ka medības kā savvaļas dzīvnieku populāciju apsaimniekošanas veids ir vajadzīgas un bez šī galējā populāciju apsaimniekošanas līdzekļa – vismaz pagaidām – neiztikt. Tikai medījot cilvēku sabiedrība ierobežotā teritorijā var sadzīvot ar pārnadžiem – meža cūkām, aļņiem, briežiem un stirnām. Piekrītu viedoklim, ka noteiktā apjomā jāmedī arī lielie plēsīgie zvēri – vilki un lāči (ja nu pēkšņi Latvijā lāči savairotos). Tas jādara tāpēc, ka ilgajā evolūcijas procesā cilvēks un lielie plēsēji vienmēr ir bijuši konkurenti un tiem ir jābaidās no cilvēka, lai cilvēkam nebūtu jābaidās no plēsējiem. To, kas notiek, ja plēsējus pārstāj medīt, labi redzam ASV, kur lāčus nemedī. ASV ir izveidots speciāls dienests, kurš auklējas ar lāčiem – ķer tos apdzīvotajās vietās un vizina uz cilvēku mazapdzīvotiem rajoniem. Tikai tad, ja lāči atgriežas, tos nogalina. Domāju, ka Latvijai tāds pasākums nebūtu pa kabatai, un arī ASV jau tiek diskutēts, vai nebūtu vērts atsākt lāču medības. Tātad – ir situācijas, kad citas izejas nav un medības ir vienīgais risinājums.

Piepalīdzēt dabiskajiem procesiem

Manuprāt, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas nav pielīdzināmas parastām medību platībām, jo – kā liecina nosaukums – tās ir īpašas. Un īpašas tās padara dabas vērtības, tāpēc visām nodarbēm ĪADT vajadzētu būt īpaši draudzīgām dabai. Latvijas sabiedrība, kura vienlaikus ir arī Eiropas Savienības sabiedrības sastāvdaļa, savstarpēji vienojoties, ir piekritusi zināmiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem šajās teritorijās par labu dabai. Tāpēc uzkrītoši nekorekta liekas mednieku vēlme medīt pilnīgi visās ĪADT. Latvijā ir 21–23 tūkstoši aktīvo mednieku, un tas ir aptuveni viens procents no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šis viens procents nedrīkst uzspiest pārējiem 99 procentiem savu viedokli pat tad, ja daudzi mednieki strādā valsts augstākajos amatos un veido spēcīgu lobiju. Lielākā daļa mednieku tic, ka ir bezmaz vienīgie īstenie dabas sargi un ka medījamie dzīvnieki bez mednieku rūpēm un bezgalīgās «dzīvniekmīlestības» būtu lemti bojāejai, kas, protams, ir pilnīgi aplam. Savāda mīlestība, kad ar neslēptu prieku mīlamajam objektam novelk ādu pār acīm. Varbūt mēs ar vārdu «mīlestība» saprotam dažādas lietas?

Dzīvnieku šaušana izklaides nolūkos ir netikumiska, bet vēl netikumiskāka ir dzīvnieku šaušana tikai prieka pēc ĪADT. Šeit medīšanu varētu attaisnot tikai tad, ja medības ir piepalīdzēšana dabiskajiem procesiem, un tikai tad, kad daba pati saviem spēkiem netiek galā. Kad dzīvnieki, pārmērīgi savairojoties, izjauc ekosistēmas bioloģisko līdzsvaru: degradē vidi, izraisa pastiprinātus slimību draudus, apdraud citu dzīvnieku sugu eksistenci, apdraud cilvēkus, nodara ievērojamus postījumus tautsaimniecībai utt. Citiem vārdiem sakot, medības šādās teritorijās ir attaisnojamas tikai tad, kad tām ir nopietns, zinātnisks pamatojums. Kad pirms gadiem četrdesmit Gunāra Skribas vadībā tapa Gaujas nacionālais parks, princips medīt tikai to sugu dzīvniekus, kuri pārmēru savairojušies, tika praksē īstenots un nosaukts par dzīvnieku skaita regulāciju. Un tā ir atšķirība no parastām, uz izklaidēšanos vērstām medībām.

Kāds teiks: vai tad zemnieki, kuri audzē lopus gaļai, rīkojas ētiskāk? Ar ko, no ētikas viedokļa, zemnieku saimniecība atšķiras no medību saimniecības? Ferma, kurā zemnieks audzē lopus gaļai, no medību saimniecības atšķiras ar to, ka kautuvē neviens nemeklē izklaidi.

Medījamie dzīvnieki ir ekosistēmu sastāvdaļa

Medījamo, tāpat kā nemedījamo, dzīvnieku savvaļas populācijas ietilpst ĪADT ekosistēmās. Tie apdzīvo dažādus biotopus. Tie nobradā, nograuž, noplūc, izrok, uzrok, uzplūdina, – citiem vārdiem sakot, dzīvnieki piedalās enerģijas un vielu pārveidošanā jeb biomasas producēšanā. Piemēram, viens alnis gadā apēd aptuveni septiņas tonnas barības. Visi 17 tūkstoši Latvijas aļņu gada laikā apēd 119 tūkstošus tonnu zaļbarības, ko varētu salikt aptuveni divos tūkstošos dzelzceļa vagonu. Staltbriežu Latvijā ir divarpus reižu vairāk nekā aļņu, t.i., 43 tūkstoši, bet to vēders ir tikai nedaudz mazāks kā alnim! Un kur tad vēl stirnas un meža cūkas!

Medījamie dzīvnieki piedalās bioloģisko sistēmu uzturēšanā, līdzsvarošanā un vielu transportēšanā. Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka no augstām dabas aizsardzības sistēmā strādājošām amatpersonām nācies dzirdēt apgalvojumus, ka medījamie dzīvnieki neiesaistoties dabas apritē, eksistējot ārpus ekosistēmām, tāpēc mednieki ar tiem esot tiesīgi izrīkoties pēc savas patikšanas, – dabai no tā ne silts, ne auksts. Ielaidiet cūku baru Vērmanes dārzā – vienas nakts laikā pārliecināsities, kāda ir šo dzīvnieku ietekme uz vietējo ekosistēmu!

Medību saimniecība ir dabas resursu – medījamo dzīvnieku – izmantošanas sistēma. Jautājums ir, ciktāl ierindas medību saimniecības principus varam izmantot, apsaimniekojot ĪADT medījamo dzīvnieku populācijas. Ir pieņemts aizsargājamās dabas teritorijās pirms jebkādas dabas resursu izmantošanas sevišķi rūpīgi apsvērt izmantošanas nepieciešamību. Šajās teritorijās mēs nerokam grants karjerus un necērtam kokus, kā pagadās, jo tas pazeminātu šīs vietas vērtību. Medību dzīvnieki ir atjaunojamais resurss. Viņi atjaunojas ātrāk nekā kailcirte, tomēr medības ir tikai viens no medījamo dzīvnieku potenciālajiem izmantošanas veidiem.

Slēpjas un dienā nerādās

Dabas tūrisms, arī putnu un zvēru vērošana, ir videi draudzīgāks veids, kā izmantot šo resursu. Vienreiz nomedītu zvēru otrreiz vairs neredzēsi, bet, šāvienu neiebaidītus, tos var rādīt un fotografēt neskaitāmas reizes. Novērots, ka pavasaros, kad intensīvas medības nenotiek, zvēri barojas arī diennakts gaišajā laikā un tos ir viegli aplūkot. Sākoties medību sezonai, viņi atklātās vietās iznāk vien naktī. Dienā aizsargājamās teritorijas apmeklētājam jāiztiek ar ainavu, kurā nav lielo dzīvnieku. Cilvēki domā, ka slēpties ir dzīvnieku dabā, – nē, tas ir medību dēļ! Ornitologs Jānis Ķuze stāsta, ka pēc medību aizlieguma Kaņierī ūdensputnu vērošana un bildēšana kļuvusi pievilcīgāka, jo putni nu ir daudz drošāki. Te nu būtu jāizvērtē, kas ir svarīgāk: ļaut dažiem vīriem izklaidēties ar plinti, vai vairākiem simtiem ceļotāju sagādāt patīkamus brīžus, vērojot dzīvnieku rosīšanos.

Turklāt ir bīstami vest tūristus pa vietām, kur spindz īstas lodes. Leģendārais, nu jau bijušais, Gaujas nacionālā parka vides inspektors Māris Mitrēvics atceras, ka tieši šā iemesla dēļ savulaik GNP teritorijā tika aizliegtas ūdensputnu medības, lai laivotājiem nebūtu jābaidās par savu veselību. Ķemeru NP fonda direktors Andis Liepa stāsta, ka Dunduru pļavu apmeklētāji, atbraukuši vērot dzīvei savvaļā pielāgotus mājlopus, jūtas nepatīkami pārsteigti, kad pēc šāviena, mukdama no medniekiem, no tuvējās mežmalas pāri pļavām pa kaklu, pa galvu aizskrien meža cūka.

Medības ir viens no medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekošanas veidiem, bet ne vienīgais. Populāciju apsaimniekošanā ietilpst arī citi pasākumi, piemēram, apdraudēto sugu aizsardzība, invazīvo sugu apkarošana, izmirstošo sugu pavairošana nebrīvē, sugu reintrodukcija, palīdzības sniegšana bezpalīdzīgā situācijā nonākušiem dzīvniekiem, pasākumu veikšana dzīvnieku izraisīto postījumu mazināšanai u.c.

Tumsonības piemēri

Mednieki – ĪADT medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekotāji – ir ļoti dažādi. Pazīstu daudz godājamu mednieku, bet atliek ieskatīties mednieku interneta portālos un palasīt komentārus, lai saprastu, ka vidējais līmenis ir zems. Piemēram, kāds mednieks nofotografējies ar pirmo medījumu – meža pīles tēviņu kāzu tērpā. Pīļtēviņa apspalvojums liecina, ka tas ir nošauts pavasarī, kad pīļu medības aizliegtas, tātad malu medībās. Vēl viens piemērs: mednieki nepazīst medījamos dzīvniekus! Vienā no portāliem bija ievietota jenotsuņa bilde, izraisot karstas diskusijas par to, kas gan ir šis nezvērs. Bet tas bija visparastākais jenotsuns! Šaubos, vai tik «izglītoti» mednieki atšķirs, piemēram, medījamo zosu sugas, ko atļauts šaut, no nemedījamām, kuras nedrīkst šaut. Neatšķirs. Gadās pat tādi, kas briedi no stirnas neatšķir! Tas ir tāpat kā braukt ar auto un nepazīt parastākās ceļazīmes. Lūk, kāpēc dzīvnieku skaita regulēšanu īpašās dabas teritorijās nevar atstāt mednieku rokās. Tad jau, taupot valsts līdzekļus, aklās zarnas operācijas varētu veikt arī miesnieki gaļas kombinātos.

Daudzi pārliecināti, ka medību sistēma un mednieku ētiskā attieksme Latvijā ir augstākā līmenī nekā citviet Eiropā un ka citiem no latviešu medniekiem būtu jāmācās. Var jau būt, ka tā ir, bet tad jāteic, ka ar medniecību kopumā gan ir varenas problēmas. Kā arguments UNESCO seminārā tika minēts fakts par ētikas normu relatīvo raksturu – ka tās saistītas ar sabiedrības attīstības līmeni. Tiešām, hotentotu ētika droši vien stipri atšķiras no eiropiešu ētikas, jo ētiku dēvē arī par morāles filozofiju. Savukārt morāli var definēt kā sabiedrībā pieņemtus priekšstatus par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, tikumisko un netikumisko. Tātad tas, kāda morāle valda sabiedrībā, nosaka ētikas normas tajā. Manuprāt, apgalvojums «es esmu vistikumiskākais no jums visiem» ir neētisks.

Ētikas normu ignorēšana mūsdienu Latvijas medniekam ir raksturīga – sākot ar likumdošanā atļauto, tā saukto problemātisko, dzīvnieku sugu nogalināšanu bērnošanās laikā, dzīvnieku šaušanu piebarošanas vietās, medībām ĪADT riesta laikā, aizsargājamo ierobežoti izmantojamo dzīvnieku medībām ĪADT un beidzot ar elementāru dabas likumu nezināšanu, kas reizēm robežojas ar vienkāršu tumsonību. Piemērs: pirms pāris gadiem dažus simtus metru no Grīņu rezervāta cūku barotavā bija izbērta kaudze koši oranžu, kodinātu labības graudu! Vides inspektori, to ieraudzījuši, stāvēja kā zemē iemieti un nevarēja parunāt, sak, tādu gaļu viņi vēl gatavojas ēst… «Medniecība savā būtībā ir konservatīva, vairāk uz tradīcijām nekā modernajām atziņām balstīta nozare, kamēr zināšanas par dabu mainās un attīstās gan laikā, gan telpā,» saka Valsts meža dienesta medību daļas vadītājs Dr. Jānis Ozoliņš, un tam nevar nepiekrist.

Riņķa dancis ap barotavu

Un nu esam nonākuši pie ļaunuma saknes. Parastais cilvēks un parastais mednieks neiedomājas, ka neskartajā Sibīrijas taigā zvēru uz vienu kvadrātkilometru ir vismaz desmit reižu mazāk nekā Latvijas mežos. Galvenais faktors, kas nosaka dzīvnieku skaitu, ir pieejamais dabiskās barības daudzums. Medījamo dzīvnieku piebarošana reālajā dzīvē pārtop barošanā. Katru gadu Latvijas mežos tiek izbērts simtiem tonnu barības. Vai tas tiek darīts, lai palīdzētu nabaga zvēriņiem? Nē, tas tiek darīts, lai medniekiem būtu nodrošinātas ātras un rezultatīvas medības. Citiem vārdiem sakot, lai medījums mežā nebūtu ilgi jāmeklē. Regulāri barojot meža zvērus, mednieki rada pārapdzīvotību. Tā veidojas situācija, kad medījamie dzīvnieki kļūst atkarīgi no kārtējā barības pieveduma, un tā jau ir kūts situācija, jo dabiskās, mežā atrodamās barības tik daudziem vienkārši nepietiek. Jau rudenī pārlieku savairotais dzīvnieku pūlis noēd ziemai domāto dabisko barību, tāpēc bargākajā gadalaikā zvēriem nākas badoties. Šī situācija ir mednieku alkatības, nevis dabas izraisīta. Ceru, ka tad, kad atkal dzirdēsit mednieku stāstus par pašaizliedzīgo zvēru barošanu ziemā, spēsit uz to paskatīties no cita skatupunkta.

Parastās medību platībās meža īpašnieki un apsaimniekotāji, paši būdami mednieki, meža postījumus izliekas neredzam (tikai neētiska rīcība vai slēpta korupcija?), bet mūsdienu zemniekam bieži vien nav svarīgi, cik lielu ražu viņš novāks, galvenais, ka lauks apsēts – Eiropa samaksās. Ja tā nebūtu, lauksaimnieki un mežsaimnieki jau sen būtu pieprasījuši kompensācijas no medniekiem. Tā kā nevienai ĪADT apkārt nav uzcelts žogs, nejēgā savairotie zvēri pārplūdina arī aizsargājamās teritorijas. Vēl vairāk – piebarošana notiek arī daudzās ĪADT vai to pierobežā. Kāpēc ĪADT ir svarīgi noturēt medījamo dzīvnieku populāciju blīvumu atbilstoši vides ietilpībai, jūs jautāsit. Medījamie dzīvnieki ir daļa no kopējās ĪADT bioloģiskās daudzveidības, bet, palielinot blīvumu, pieaug medījamo dzīvnieku negatīvā ietekme uz vidi, augiem un citu sugu dzīvniekiem ekosistēmā. ĪADT nedrīkst kalpot par kūti medījuma audzēšanai. Sabiedrība šo teritoriju ir atvēlējusi citiem mērķiem. Tas neapšaubāmi ir vides politikas jautājums, kas atkarīgs no to cilvēku izpratnes vai neizpratnes, kuri veido vides politiku Latvijā. •

Vilnis Skuja,
zoologs
videsvestis.lv

Foto: stock.xchng