Ar ko trase bija īpaša?

Ļoti skaisti kalni, ūdenskritumi, braukt varēja tikai pa takām, upēm un meža ceļiem. Caur mežu izbraukt nevarēja, jo mežs ir ļoti blīvs, tāpēc nevarēja pat normāli apgriezties. Kā arī nogāztie koki, ar kuriem var sabojāt mašīnu. Taču iepriecināja tas, ka nebija purvu, un mēs neiesprūdām dubļos, kā tas bija nesenajās sacīkstēs Latvijā, Madonā. Kaut arī ceļi bija grūti izbraucami, vismaz bija sauss.

Pastāstiet par jūsu konkurentiem?

Sacīkstēs iepazināmies ar prezidenta V. Janukoviča dēlu, viņš bija mūsu galvenais konkurents. Taču mums kopvērtējumā sanāca vairāk punktu nekā viņam. Viņš ieņēma otro vietu.

Cik gara bija trase?

Trasi pieveicām 2 dienās, kopā pavadījām 20 stundas pie stūres. Trases garums apmēram 200 km. Mēs esam ļoti saliedēta komanda! Mēs esam viena ģimene, tehniskie un sadzīves jautājumi mums ir labi atstrādāti, un tas nav mazsvarīgi.

Ko Jūs varat pastāstīt par sacīkšu organizāciju?

Viss bija organizēts labā līmenī, visa programma bija zināma jau iepriekš. Tika izsniegtas labas un kvalitatīvas kartes, ar orientēšanos viss gāja labi. Precīzu dalībnieku skaitu TR3 klasē neatceros, bet dalībnieku bija ļoti daudz, daudz dalībnieki bija arī klasē „tūrisms”. Priekš mums tas ir sports profesionāļiem, bet kādam tā ir izklaide.  Taču galvenais lai šī izklaide nebūtu liktenīga kādam no dalībniekam, jo trase ir ļoti sarežģīta.

Tā, piemēram, viens no „tūristiem”  kopā ar bērnu  un sievu izdomāja „paradīt” savas braukšanas spējas, iznākums: mašīna apgāzās braucot ar lielu ātrumu, neviens nav gājis bojā, taču cieta visi kas atradās mašīnā. Cik es sapratu, vadītājam lauztas ribas, sievietei ir nopietna galvas trauma, bērnam pārsist zods. Palīdzēja ātrā palīdzība, kas atradās sacensību vietā.

Kādi bija tiesneši, un kāda attieksme bija pret ārzemju komandām?

Tiesneši bija ļoti lojāli un atsaucīgi, izsakām viņiem lielu pateicību. Reģistrācija bija diezgan ilga, un viss norisinājās ne visai pēc plāna, bet kad ir tik daudz dalībnieki, tā ir normāla parādība.

Kas palīdzēja uzvarēt?

Pirmkārt, mašīna, kuru mēs ar tēvu uzkonstruējam un uzbūvējam. Otrkārt, mūsu pienākumu sadale: tēvs (Vilnis Zeiza) lieliski jūt mašīnu, zina ko un kā mašīna spēj. Es stūrmanis (Aigars Zeiza), mans uzdevums ir kartes, navigācija, orientēšanas. Un mamma lieliski gatavo pat dabā.

Mūsu komandai lielisks sasniegums – pirmā vieta «Gorgan Trophy’11» sacīkstēs. Mūsu portāls www.mezi.lv vēlreiz, no visas sirds apsveic Jūs ar uzvaru. Ceram uz tikšanos jau Latvijas sacīkstēs.